1. Lielais Jāņa Evaņģēlijs • 1. grāmata

ļi tos cilvēkus, t.i., visus tos, kuri no manis nav saņēmuši ūdens kristību, vispirms kristīs manā veidā.
Ūdens kristība cilvēkam neko nelīdzētu, ja pēc tam viņš netiktu kristīts ar Dieva Garu.
32. Un liecina, ko viņš ir redzējis un dzirdējis; un tomēr viņa liecību gandrīz neviens negrib
pieņemt.
7] Ūdens neliecina ne par ko citu, kā par ūdeni, tas ādu dara tīru no zemes netīrumiem. Bet Dieva
Gars, ar kuru var kristīt vienīgi tikai Kungs, tā kā Dieva Gars ir Viņa Gars, liecina par Dievu un par to,
ko vienīgi Viņš Dievā vienmēr redz un dzird.
8] Bet diemžēl, tagad vēl gandrīz neviens šo svēto liecību nepieņem. Jo, kas ir pīšļi, ir pīšļi un tie
nevar garu pieņemt. Pīšļiem iepriekš vajag iet caur uguni un tur pašiem tapt par garu; jo īsta uguns
aprij visu, izņemot garu, kas pats ir varena uguns. Tāpēc arī Kunga Gara kristība daudzus iznīcinās, un
tāpēc daudzi baidīsies to pieņemt.
33. Bet kas arī pieņem, tas (sevī) apzīmogo to, ka Dievs patiesi ir (dabīgi Tajā, Kas viņam caur
kristību ar Dieva Garu deva liecību).
9] Bet kas šo kristību un svēto liecību tajā pieņems, tas pasaules priekšā sevī aizzīmogos to, ka Tas,
Kas viņu ir kristījis ar Svēto garu, Pats ir vispatiesākais Dievs un vienīgais var dot mūžīgu dzīvību. Jūs
gan tagad sevī sakāt: “Kāpēc caur Dieva debesu liecību par Dievu sevi aizzīmogot?” Es jums jau esmu
sacījis: Pīšļi ir un paliek pīšļi, un gars ir un paliek gars; bet, ja zemes cilvēks, kas pamatu pamatos ir no
pīšļiem, savos pīšļos manto garu, vai tad gars viņam paliks, ja viņš to sevī, t.i., sirdī labi nesaglabās?
10] Jeb varbūt ir kāds noteikts mērs, pēc kura gars tiktu izdalīts, lai katrs zinātu, cik daudz gara viņš
ir mantojis? Bet, ja tāds mērs nav noteikts, tad šim zemes pīšļu cilvēkam savā sirdī vajag atvērt vienu
mēru saņemtajam garam; un ja Gars šajā mērā ir devies uz paliekamu mieru un tādā mierā jauno mēru
piepildījis, tikai tad pīšļa cilvēks pamanīs sevī pašā, cik viņš Gara ir mantojis.
11] Bet ko jums palīdzētu, ja jūs pie jūras smeltu ūdeni caurumotā traukā? Vai jūs jebkad varētu
teikt un atzīt, ka no jums neizsmeļamās jūras esat izsmēlis tik un tik daudz ūdens? Bet, ja šis trauks
ir vesels, tad jau gan arī jūs izmērīsiet, cik jums tajā traukā ir jūras ūdens? Bet jūras ūdens viscaur ir
vienāds; daudz vai maz, tas ir vienalga. Pati jūra tādējādi visur ir jūra, un lai kas, lai kur, daudz vai maz
smeltu no jūras, viņš smeļ pilnīgi jūras ūdeni un tikai pēc tam ieraudzīs mēru.
34. Jo Kuru Dievs ir sūtījis, Tas nozīmē Dieva vārdu. Bet Dievs Savu Garu (Tam, kas no viņa ir
sūtīts) nedod pēc tā mēra, kā kādam cilvēkam, bet visā pilnībā.
12] Bet tāpat ir arī ar To, Kas ir nācis no Dieva, lai liecinātu par Dievu un lai runātu tīru Dieva
vārdu. Viņš pats ir tā neizmērojamā jūra (Dieva Gars). Tātad, ja Viņš kādam dod Savu garu, tad Viņš
to nedod pēc bezgalīgā mēra, kas tikai un vienīgi Dievā var būt visā bezgalīgajā pilnībā, bet gan pēc tā
mēra, kas ir cilvēkā. Bet, ja cilvēks grib saņemt garu, tad viņa paša mērs nedrīkst būt sabojāts un atvērts,
tam vajag būt veselam un labi aizzīmogotam.
13] Bet Tas, pie Kura jūs bijāt un jautājāt, vai Viņš ir Kristus, ārēji gan arī kā Cilvēka Dēls, Tas Dieva
Garu nav saņēmis pēc kāda cilvēka mēra, bet pēc Paša Dieva kopš mūžības bezgalīgā mēra; jo Viņš
Pats Sevī ir tā neizmērojamā Dieva Gara jūra! Viņa Mīlestība ir Viņa Tēvs kopš mūžības, un tā nav ārpus
redzamā Cilvēka Dēla, bet gan Viņā Pašā, kas te ir uguns, liesma un gaisma kopš mūžības Tēvā no
Tēva.
35. Bet Tēvs mīl Dēlu un visu ir nodevis Viņa rokā.
14] Šis mīļotais Tēvs ļoti mīl Savu mūžīgo Dēlu, un Dēla rokās atrodas visa vara un spēks un visu,
kas mums pēc taisnīga mēra pieder, mēs esam smēluši no Viņa neizmērojamās pilnības. Viņš, pēc Viņa
paša vārdiem, tagad ir miesas cilvēks mūsu vidū un Tas, ko mēs dēvējam par “Dēlu”, Viņa vārds ir
Dievs, Gars un miesa. Bet Dēls Sevī mūžīgi ir visas dzīvības dzīvība.
36. Kas tic Dēlam, tam ir mūžīga dzīvība. Bet kas Dēlam netic, tas dzīvību neredzēs, bet Dieva
dusmība paliks uz viņa.
15] Tātad, kas pieņem Dēlu un Viņam tic, tajā jau ir mūžīga dzīvība; jo kā pats Dievs ikkatrā vārdā
ir Sevis paša pilnīgākā, mūžīgā dzīvība, tā Viņš ir arī katrā cilvēkā, kas sevī uzņem Viņa Dzīvības pilnāko
Vārdu un to patur. Bet tie, kas, gluži pretēji, Dieva Vārdu no Dēla mutes nepieņem, tātad Dēlam
netic, nesaņems, neredzēs un nejutīs arī dzīvību, viņi to nemaz nevar saņemt, redzēt un just, un Dieva
dusmas, kas ir to lietu tiesa, kurām nav dzīvības, izņemot mūžam nemainīgo “vajag” likumu, paliks uz
viņiem tik ilgi, līdz viņi noticēs Dēlam.
16] Es, Jānis, tagad esmu jums to sacījis un devis visiem pilnvērtīgu liecību. Es pats savām rokām
39