1. Lielais Jāņa Evaņģēlijs • 1. grāmata

pamodinājis tāpat kā Viņš pirms dažām dienām pamodināja arī tev labi pazīstamā skolas priekšnieka
Jairusa meitiņu. Tādēļ nu priecājies atkal par skaisto dzīvību un turpmāk esi pateicīga šim Draugu
Draugam, Kas vienīgais tev atkal ir atdevis zudušo lielāko mantu, dārgāko dzīvību!”
129. Pamodinātās piedzīvojumi viņpasaulē. Viņas jaunās dzīvības pareizais
jautājums. Kunga atbilde. Svešā romieša labā liecība par Kungu. Par Kunga
sevišķo pavēli. Par brīvo gribu. (Mateja ev. 9:26)
1] Meita saka: “Jā, jā, nu es pilnīgi skaidri atkal atceros, ka es biju ļoti slima; bet slimībā pār maniem
acu plakstiem uzgūlās saldākais miegs, es iemigu un redzēju brīnumskaistu sapni. Kur vien es
nepavēros, bija gaisma un nekas cits, ka gaisma un gaismā veidojās kāda brīnumskaista pasaule. Kļuva
redzami neaprakstāmi skaisti dārzi, ietverti gaišākā gaismā, un parādījās viens krāšņums pēc otra. Bet
šķita, ka šo krāšņumu neapdzīvo neviena dzīvojoša būtne, un kad es tā brīnīdamās aplūkoju šo lielāko
skaistumu un vienmēr un vienmēr vēl negribēja parādīties neviena dzīva būtne, tad ar visu neaprakstāmo
skaistumu man sāka kļūt baigāk un baigāk. Es sāku raudāt un saukt, bet ne no vienas puses
man negribēja dot atbildi ne tikai klusākā atbalss. Tad vienmēr lielāka kļūstošā skaistuma vidū es kļuvu
skumjāka un skumjāka.
2] Kad es šādās manās skumjās noslīku ceļos un sāku skaļi saukt pēc tevis, mana tēva, redzi, tad
pēkšņi no dārziem iznāca šis draugs, satvēra manu roku un teica: “Celies augšā, Mana meita!” Te pēkšņi
viss krāšņums, kas mani darīja tik skumju, pazuda un es pamodos, kamēr šis draugs vēl turēja manu
roku. Te es tūlīt nevarēju atcerēties visu, ko es redzēju; bet kad nu kā tīri no debesīm man atkal tika atdota
pilna apziņa, tad es visu sapnī redzēto un piedzīvoto atkal atcerējos tā, kā es tev to nu atstāstīju.
3] Bet ārkārtīgi dīvaini man nu liekas tas, ka es, spriežot pēc šīs gultas, šai pasaulē nopietnībā biju
mirusi un tomēr sapnī dzīvoju tālāk. Un vēl dīvaināk ir tas, ka šis diženais draugs, kas sapnī nāca pie
manis, šeit nu atrodas tieši tā, kā es Viņu redzēju sapnī.
4] Bet nu es tev, mans mīļais tēvs, jautāju, vai šī mana dzīvība, kas man nu no jauna ir dota, nepieder
VIŅAM. Mana sirds ir dziļi aizkustināta, un man liekas, ka, izņemot viņu, es nevienam vīrietim
nekad nevarētu dot savu mīlestību. Vai es drīkstu viņu mīlēt pār visu, — vairāk par tevi, mans tēvs un
vairāk par visu pasaulē?”
5] Pie šī jautājuma Kornēlijs apmulst un nezina, kas viņam uz to jāsaka. — Bet Es viņam saku:
“Ļauj meitai to, ko viņa nu jūt; jo vienīgi tikai tas viņai dos visu dzīvības pilnību.”
6] Kornēlijs saka: “Ja tā, tad šo draugu vienmēr mīli pār visu. Kas tev, kad tu biji mirusi, no sava
spēka un varas varēja dot dzīvību, tas tev gan nevar nodarīt nekādu zaudējumu; jo ja tu atkal nomirtu,
tad Viņš tev noteikti atkal dotu dzīvību! Tātad tu gan vari Viņu mīlēt pār visu, kā arī es Viņu mīlu ar
visiem maniem spēkiem.”
7] Es saku: “Kas Mani mīl, tas mīl arī To, kas ir Manī, un Tas ir tā mūžīgā dzīvība. Ja viņš tad mīlestībā
uz Mani arī tūkstoškārt mirtu, tad tomēr viņš dzīvos mūžīgi.” — Daudzi, kas to dzird, pie sevis
saka: “Kā, kas tas ir? Vai arī kāds cilvēks var tā teikt? Bet vai kāds cilvēks arī var darīt to, ko viņš dara?”
8] Viens romietis, kas šajā laikā pie Kornēlija uzturējās kā viesis, saka: “Draugi, viens gudrais teica,
ka nav neviena liela vīra, kuru dievi nebūtu apdvesuši ar savu dvesmu. Bet ja jebkad kāds vīrs visspēcīgi
būtu dievu dvašas apdvests, tad tas ir tieši šis Jēzus, Kurš laicīgi gan šķiet pavisam zema dzimuma; bet
dievi mīl ne Zemes greznību, bet gan kad viņi jebkad nostājas uz Zemes, tad viņi vienmēr paslēpjas iespējami
niecīgākā ārišķībā un mirstīgiem ļauj pazīt, kas viņi ir, tikai caur viņu darbiem. Un tas arī būs
pie šī citādi ļoti vienkāršā vīra. Jūs gan varat domāt, ko jūs gribat; bet es Viņu turu par vienu pirmā ranga
dievu! Jo vienu nomirušo neviens mirstīgais vairs nepamodina!
9] Bet ja caur visādiem balzāmiem, eļļām un zālēm kāds eskulaps vienu šķietami mirušo tomēr pamodina,
tad tādā veidā pamodinātais tomēr nekad nav tik spirgts un vesels kā šeit Kornēlija, kura man
tagad liekas spirgtāka, nekā viņa jebkad bija. Un tā es domāju, un sevī esmu pilnīgi pārliecināts, ka tas
tā ir; bet jūs varat domāt, kā jūs gribat!”
10] Es saku: “Kam te ir taisnība, tas arī tic, ka tā esot taisnība. Bet Es jums saku un no jums prasu
vienīgi draudzību, ka jūs visi, kas to dzirdējāt un redzējāt, pagaidām par to klusējat un nevienam par to
neko nesakāt; jo jūs labi zināt, cik ļauna ir pasaule!” — Viņi Man apsolīja, ka to visu viņi stingri paturēs
pie sevis.
160