1. Lielais Jāņa Evaņģēlijs • 1. grāmata

cik tu vari un spēj, un kad tādā veidā tava mute ir nogurusi, tad nāc atkal!”
2] Jūda saka: “Kas tev ir pret mani? Es tak tev neesmu nodarījis nekā ļauna! Vai tad es nekad nedrīkstēšu
runāt?”
3] Toms saka: “Mēs kopš gadiem tavu gudrību caur un cauri pazīstam un līdzās mūsu lielā meistara
gudrībai patiesi neesam mierā, ka mums to te vajag klausīties tūkstošo reizi, un cik gudrs tu esi, mēs
visi esam kopš bērnu dienām! Tu tātad nevari dot nekādu tālāku un labāku mācību, kāda mums jau tāpat
ir, un tā tu, cerams, gan sapratīsi, ka šeit pavisam nav nepieciešams, ka arī tev jārunā! Mēs, mācekļi,
tikai tad runājam, kad mums kaut kas tiek jautāts; mēs gan arī paši varam jautāt, bet tad tas nozīmē,
labi saņemties, lai mūsu jautājumi balstās uz pareizu un patiesu vajadzību! Bet ja mēs jautājam tikai aiz
ziņkārības, lai mūsu pļāpīgajām mēlēm gādātu gaisu, tad mēs esam publiskas nopēršanas vērti, jo kādam
neprātīgām nelgām vienmēr būtu jātiek sodītam ar rīkstēm!”
4] Jūda saka: “Ir jau labi, ir jau labi! Es jau klusēju, jo es zinu, ka tavā klātbūtnē neko nevar un nedrīkst
runāt. Jo tu esi pati pravieša Elijas gudrība! Ir tikai žēl, ka tu neesi dzīvojis pirms Zālamana! Cik
tālu tavā skolā Zālamans vēl varētu pieņemties gudrībā! Bet nu tālāk vairs nē, es jau klusēju!”
5] Toms labprāt būtu Jūdam vēl ko atbildējis, bet Es viņam norādīju, ka pietiek, un Toms klusēja.
6] Bet viens Jāņa māceklis vēl vienmēr nevarēja nomierināties, tādēļ, ka Es viņu un viņa biedrus salīdzināju
ar vecu, saplēstu tērpu, kuru lāpa ar jaunām lupatām, un ar veciem, satrunējušiem vīna traukiem,
ka tie nederēja jauna vīna iepildīšanai. Tādēļ viņš ar diezgan neveiklu jautājumu vērsās pie Manis
un teica: “Es nu gan arī redzu, ka tu vari būt pravietis, bet, kā es manu, tad vīns no veciem traukiem tev
garšo labāk nekā jaunais vīns no jauniem traukiem, un man arī liekas, ka tavs tērps tieši arī nav nekāds
jaunais; ja tam varbūt drīz vajadzētu vairākas lupatas, tad es tev ar tām varu pakalpot, jo man ir daudz
lupatu. Ja es tev varu pakalpot, tad tikai griezies pie manis!”
7] Par šo neveiklo jautājumu viņa biedri gribēja viņu izmest ārā. Bet Es uzņēmos rūpes viņu un šo
līdzību viņam izskaidroju lietišķāk un viņš apmierinājās.
8] Bet pārējiem Es teicu: “Ja jūs redzat kādu aklo, ka viņš klūp un iekrīt grāvī un caur savu kritienu
piespiež zemei un nedaudz aplauž nelielā ūdensvada grāvī izaugušo zāli, vai tas būs gudri no jums aklo
tādēļ saukt pie atbildības un sodīt?! Redziet, šis jūsu brālis ar savām miesas acīm gan redz kā jūs, bet ar
dvēseles acīm vēl ir ļoti akls, un ja mēs to zinām, tad tas būtu ļoti cietsirdīgi aklu brāli sodīt tādēļ, ka
viņš mūsu priekšā nedaudz paklupis!”
9] Pēc šiem vārdiem visi man uzsauc: “Lai dzīvo!” un “Sveiciens Tev!” un teica: “Tā ir pareiza runa
un kas rīkojas tā, cik labi un gudri runā, tam ir vērts tikt dēvētam un kronētam par cilvēku cilvēk! Sveiciens
Tev un augstas laimes, Tu cilvēku cilvēk!”
10] Tikko šie vārdi ir izskanējuši un Es viņiem vēl dažu ko saku par veco tērpu un par vīnogu
sulu un vīna traukiem, te no Kapernaumas steidzīgi nāk viens priekšnieks (tas bija romiešu augstākais
priekšnieks Kornēlijs), piesteidzas pie Manis, Manā priekšā nokrīt ceļos un gandrīz bez elpas saka:
“Kungs, draugs! Tu dievišķais, dievišķais Meistar un Dziedniek! Mana mīļākā meita, kura nes manu
vārdu, mana brīnišķā, labā un skaistākā meita, man ir nomirusi!”(Te priekšnieks raud un aiz asarām vēl
ilgi nevar parunāt, tikai pēc kāda atpūtas laika viņš runā tālāk:”
11] Kungs, kuram nekas nav neiespējams, nāc kopā ar mani manā mājā un uzliec viņai Tavu brīnumroku
un viņa noteikti atkal kļūs dzīva, tāpat kā skolas priekšnieka Jairusa meitiņa, kas arī bija pilnīgi
mirusi un ir kļuvusi dzīva! Es Tevi lūdzu, kā manu cienījamāko draugu: nāc un parādi man šo
žēlastību!”(Mt. 9:18)
12] ES saku: “Esi mierīgs, Es nākšu un tev darīšu to, kādēļ tu Mani meklēji. Meita gan ir pilnīgi mirusi
un arī jau auksta, bet Es viņu tomēr atmodināšu, lai viņa tad nabaga cilvēkiem var sludināt Dieva
diženumu! Un tā ejam!” (Mt. 9:19)
13] Bet Mani mācekļi jautāja, vai viņiem šeit Mani jāsagaida, vai arī būtu jāiet līdz. Bet Es teicu:
“Jūs visi, kas esat Mani mācekļi un arī tu, Matej, kas tu biji muitnieks, sekojat Man! Par tavu laicīgo
māju Es esmu parūpējies un turpmāk rūpēšos; bet par to arī tev, kā viņi šeit, jābūt Manam māceklim!”
14] Matejs tūlīt novelk savu viesnīcnieka tērpu, apģērbj savus labos svārkus un seko Man, bez kā
izsaka parastos rīkojumus, kas mājiniekiem jādara viņa prombūtnē.
15] Nota bene (T.i., “Ievēro labi!”; izd.): Tā vajag darīt arī katram, kas grib Man sekot! Viņam pilnīgi
vajag pamest laicīgās lietas un amatu un nedomāt par savas laicīgās dzīvības attiecībām, citādi viņš
neder Man un Manai valstībai! Jo kas liek roku pie arkla un savas acis vērš atpakaļ, tas neiederas Dieva
158