1. Lielais Jāņa Evaņģēlijs • 1. grāmata

11] Bet Es kopā ar priekšnieku, noskumušo māti un četriem mācekļiem atkal gāju istabā, kurā atradās
nomirusī meitenīte, tūlīt piegāju pie viņas gultas, satvēru viņu aiz kreisās rokas un viņai teicu:
“Talitha kumi!” — pārtulkots tas nozīmē “Meitene”! ES tev saku: celies augšā!”
12] Un meitene tūlīt piecēlās, priecīga un mundra izlēca no izgreznotās gultas un viņas iepriekšējā
možumā staigāja pa istabu un apmīļoja viņas noraudājušos māti un tēvu! Bet vienlaicīgi priecīgā meitenīte
arī sajuta, ka viņas māga ir tukša un viņa tātad ir izsalkusi un vēlētos ko ēst!
13] Te pār mēru priecīgi kļuvušie vecāki vērsās pie Manis un ar daudz prieka un pateicības asarām
Man jautāja, vai un kas viņiem nu jādod meitenei ēst. Bet Es viņiem teicu: “Galu galā dodiet viņai ēst,
ko viņa vēlas un kas te ātri ir pie rokas!”
14] Tur uz viena šķīvja bija vīģes un dateles un meitenīte jautāja, vai viņa drīkstētu ēst šos augļus.
Un Es teicu: “Ēd tikai, kas tev garšo; jo nu tu esi pilnīgi vesela un turpmāk vairs neslimosi!”
15] Te meitenīte ātri pieskrēja pie šķīvja un gandrīz visu iztukšoja. Bet vecāki bija norūpējušies, ka
tas viņai nekaitē.
16] Bet Es viņus mierināju un viņiem teicu: “Neraizējieties; ja Es jums saku, ka tas viņai nekad nevar
kaitēt, tad tas arī nekaitēs!” Un vecāki tam cieši ticēja.
17] Bet pēc tam, kad MEITENE savu izsalkumu bija apmierinājusi un izteikusi pateicības dziesmu,
viņa gāja pie vecākiem un klusi viņiem jautāja, kas Es būtu, jo, kad viņa gulēja uz gultas, viņa redzēja
atvērtas debesis un daudz gaišu eņģeļu. “Un eņģeļu vidū stāvēja kāds ļoti draudzīgs vīrs; skatījās uz
mani, tad nāca pie manis, satvēra mani pie rokas un teica: “Talitha, kumi!” un pēc šī aicinājuma es tūlīt
pamodos! Un redziet, šis vīrs izskatījās tieši tāds, kādu es sapnī redzēju starp daudzajiem eņģeļiem! Ak,
tam vajag būt ļoti mīļam vīram!”
18] Priekšnieks meitenes jautājumu par daudz labi saprata, bet, tā kā Es viņam devu mājienu, tad
viņš meitai tikai teica, ka viņai bijis skaists un patiess sapnis, kuru viņš viņai drīzumā pilnīgi izskaidros,
un meitenīte ar to bija pilnīgi apmierināta.
19] Bet Es priekšniekam teicu, ka nu viņam ar meitu, māti un Mani jāiet ārā, lai ārā gaidošie viņu
neticības dēļ tiek apkaunoti! Un mēs gājām ārā. Un kad neticīgie ieraudzīja meiteni, ka viņa labi izskatīdamās
pavisam spirgta piegāja pie viņiem un sāka viņiem jautāt, kādēļ viņi te stāvot tik pārsteigti un
izbijušies, tad viņi vēl vairāk pārbijās un teica: “Tas ir brīnums pār visiem brīnumiem! Jo meitenīte patiesi
bija mirusi un nu dzīvo! Un viņi tūlīt gribēja to darīt zināmu visā apvidū.
20] Bet Es viņiem visiem piedraudēju un pie viņu miesīgas un garīgas svētības pavēlēju, ka viņiem
šī lieta jāpatur pie sevis! Un viņi klusēja un atvadījās.
113. Kunga padoms abiem Saviem rakstītājiem Matejam un Jānim. Par
atšķirīgiem pierakstiem. Svarīgi mājieni par Evaņģēliju būtību. Vienīgais ceļš
Dievišķā Vārda patiesai izpratnei.
1] Bet pienāca arī rakstītājs Matejs, kurš no neliela attāluma Man sekoja, lai redzētu, kas te notika,
lai tad to pierakstītu, un Man jautāja, vai viņam šis atgadījums jāpieraksta.
2] Bet Es teicu: “Lai tas paliek, lai vēlāk līdzības dēļ nenotiktu kāda samainīšana. Jo parīt mēs atkal
iesim pie jūras un tur notiks kāds uz mata līdzīgs atgadījums, kuru tad tev pavisam labi jāpieraksta! Vispār,
no rītdienas tu vari pierakstīt visu ārkārtējo, kas te vien atgadīsies.
3] Matejs ar to ir pilnīgi apmierināts; bet arī Jānis, kuram šī lieta likās ļoti brīnumaina, Man jautāja,
vai viņš mazākais ar nedaudz vārdiem nedrīkstētu pierakstīt arī šo darbu.
4] Un Es viņam saku: “To tu gan vari darīt, bet gan ne tūlīt pēc tā, ko tu līdz šim esi uzrakstījis, bet
gan tikai reiz vēlāk; jo pusgada laikā mums vēl būs nokārtojama kāda pavisam līdzīga lieta, un to pašu
tu tad vari pierakstīt par šo, vai šo par to pašu!
5] Bet pavisam nav tik ļoti svarīgi, vai viena vai otra zīme, kurai ar kādu iepriekšējo ir liela līdzība,
tiek pierakstīta vai nē, jo caur to vēlāki Manas Mācības sekotāji līdzības dēļ tās viegli varētu sajaukt un
šādas sajukšanas dēļ beigās izceltos visāda galvas lauzīšana un šaubas, kas tad galvenai lietai, kas tak eksistē
vienīgi tikai Manā Mācībā, daudz vairāk kaitētu, nekā noderētu.
6] Cik ilgi Es un jūs un tie, kuri par daudzu zīmju patiesību var liecināt, dzīvo uz šīs Zemes, te visas
šaubas viegli tiek novērstas; bet vēlākos laikos, kur, cilvēku gribas brīvības dēļ, par Mani jāliecina vienīgi
uzrakstītajam, te rakstiem vajag būt tīriem un labi sakārtotiem, citādi tie vairāk kaitē, nekā noder.
140