1. Lielais Jāņa Evaņģēlijs • 1. grāmata

pratnes nodibināšanu, bet ne Zemes un visu citu pasauļu materiālo radīšanu.
Mozus Radīšanas stāsta izskaidrojums
157. Mozus Radīšanas stāsta izskaidrojums. 1. nod. 1.–5. panti (pirmā diena).
Cilvēka gara dabiskā stāvokļa atbilstība ar dabu. Bērna dvēseles garīgā
nakts. Saprāts kā garīgs vakars. Dieva gaisma sirdī ir garīgs rīts.
1] (Kungs): “Vai nav teikts: “Iesākumā Dievs radīja debesis un zemi, un zeme bija tuksnešaina un
nepadzīvota un tumsa uz dziļumiem; bet virs ūdeņiem lidinājās Dieva Gars.
2] Un Dievs sacīja: “Lai top gaisma!”, un tapa gaisma — Dievs redzēja, ka gaisma bija laba; te Viņš
gaismu atdalīja no tumsas. Gaismu Viņš nosauca par dienu un tumsu par nakti. Tad no vakara un rīta
tapa pirmā diena.
3] Redzat, tie ir Mozus vārdi! Ja jūs tos gribat ņemt dabīgā nozīmē, tad jums ar pirmo acu uzmetienu
te tomēr vajag pamanīt lielāko aplamību.
4] Kas gan ir “Debesis” un kas “Zeme”, par ko Mozus runā, ka tas viss esot ticis radīts iesākumā?
“Debesis” cilvēkā ir garīgais un “Zeme” — dabiskais; tā bija un vēl ir tuksnešains un neapdzīvots — kā
pie jums. “Ūdens” ir jūsu sliktā izpratne visās lietās, virs kura gan arī lidinās Dieva Gars, bet vēl nav
jūsos.
5] Bet tā kā Dieva Gars vienmēr redz, ka jūsu materiālās pasaules dziļumos ir pavisam šausmīgi
tumšs, tad Viņš, kā tagad redzams, uz jums runā: “Lai top gaisma!”
6] Te jūsu dabā sāk aust gaisma, un Dievs to gan redz, cik gaisma ir laba jūsu tumsai; bet tikai jūs
paši to nevarat un negribat saprast. Bet tādēļ tad arī jūsos notiek dalīšana, proti, tiek atdalīta diena un
nakts, un tad arī no dienas jūsos jūs pazīstat jūsu sirds agrāko nakti.
7] Pie cilvēka viņa dabas pirmā esamība ir vēls vakars, tātad nakts. Bet tā, ka Dievs viņam dod
gaismu, tad tāda gaisma cilvēkam ir patiesa rīta ausma, un tādā kārtā no cilvēka vakara un rīta ausmas
patiesi top viņa pirmā dzīvības diena.
8] Jo redzat, ja Mozus, kas tak bija iesvaidīts visās ēģiptiešu zinātnēs, savos rakstos būtu gribējis norādīt
zemes pirmās dabas dienas rašanos, tad pie visām savām zināšanām un gudrības viņš tak būtu ievērojis,
ka no vakara un rīta nekad nevar tapt diena; jo vakaram dabīgi tomēr vienmēr seko dziļa nakts,
un tikai rītam seko diena.
9] Kas tātad atrodas starp vakaru un rītu, ir nakts; tikai tas, kas atrodas starp rītu un vakaru, ir
diena!
10] Ja Mozus būtu teicis: “Un tā no rīta un vakara tapa pirmā diena!”, tad zem tā jūs gan varētu
saprast dabīgo dienu; bet tā aiz analoģiska iemesla viņš teica tieši pretējo un tas nozīmē cilvēka vakaru
un vienlaicīgi nakti, kas arī ir viegli aptverams, pie kam tak neviens vēl nekad nav redzējis visā gudrībā
esošu bērnu.
11] Ja pasaulē piedzimst bērns, te viņa dvēselē ir pilnīga tumsa un tātad nakts. Bet bērns aug, tad
saņem visādas pamācības un caur to visās lietās kļūst arvien vairāk un vairāk saprātīgs, un redzat, tas ir
vakars, t.i., dvēselē sāk krēslot, kā salīdzinoši ir vakarā.
12] Jūs gan sakāt, ka arī no rīta ir krēsla un Mozus te būtu varējis teikt: “Un tā no rīta krēslas un
īstenībā jau gaiša rīta tapa pirmā diena!”
13] Uz to Es saku: Katrā ziņā, ja vien viņš cilvēkiem garīgā atbilstībā būtu gribējis teikt tīrāko aplamību!
Bet Mozus zināja, ka cilvēka laicīgam stāvoklim atbilst tikai vakars; viņš zināja to, ka pie cilvēkiem
ar tīri laicīga prāta izglītību iet tieši tā, kā ar vienmēr vājāku topošu dabīga vakara gaismu.
14] Jo vairāk cilvēki ar viņu prātu sāk cīnīties pēc laicīgām lietām, jo vājāka viņu sirdīs kļūst mīlestības
tīri dievišķa gaisma un garīga dzīvība. Tādēļ Mozus arī tādu cilvēku laicīgu gaismu dēvēja par
vakaru.
15] Tikai kad Dievs aiz savas žēlastības cilvēkam sirdī iededzina kādu dzīvības gaismiņu, tikai tad
cilvēks sāk ieskatīt visa tā niecīgumu, ko iepriekš ar savu prātu, garīgo vakaru, sev piesavinājās, un tad
arī viņš pamazām arvien vairāk saprot, ka visi vakara gaismas dārgumi ir tikpat īslaicīgi, kā šī gaisma.
16] Bet patiesa gaisma no Dieva, iededzināta cilvēka sirdī, ir tieši tas rīts, kurš ar un no iepriekšējā
192